Medal of Honor

Paceļ rokas tie, kam pirmā pieredze ar pirmās personas šaudekļiem (FPS) uz konsolēm sākās ar Medal of honor! Domāju, ka lielākajai daļai, kuri ir pārdzīvojuši PS1 (PlayStation) laikus, tā arī bija. Pirmā tāda veida spēle uz konsolēm, ja mana atmiņa mani neviļ, kas mācēja atšķirt virtuālā cilvēka ķermeņa daļas, piemēram, labi trāpot, ar neaizmirstamu skaņu pa gaisu aizlidoja pretinieka ķivere (nav gluži ķermeņa daļa, bet gan jau domu sapratāt), iešaujot kājā, pretinieks sāka lēkāt uz veselās ekstremitātes, mēģinot paslēpties no neizbēgamā likteņa. Vēl viena lieta, kas, manuprāt, konsoļu pasaulē aizsākās tieši ar Medal of honor (turpmāk vienkārši MoH) - ienaidnieka daudz maz adekvāta reakcija uz jūsu darbībām, metot granātu "friči" pilnā balsī bļāva, meklēja aizsegu vai pat mēģināja to elles mašīnu atmest jums atpakaļ. Pat, ja MoH nebija šo visu lietu izgudrotājs un aizsācējs, tas noteikti bija pirmais, kas to visu nogādāja manā un gan jau vēl daudzu televizorā. Spēle bija tam laikam ļoti izskatīga, ar labu skaņu un visādi citādi labi izpildīta, tātad ar visiem nosacījumi, lai tā baudītu vēl ar grafiskām izvirtībām neizlutināto spēlētāju simpātijas. Un kā jau parasti tas notiek ar veiksmes stāstiem, arī MoH sērija piedzīvoja vairākus turpinājumus, bet tie tomēr ne tuvu nebija tik populāri, tāpēc arī tikai loģiski, ka katru nākamo pavadīja arvien mazāka ažiotāžā, līdz beigās, kas tur iznāca, kurš pēc kārtas MoH, kuru galu galā tas interesē. Nepateikšu precīzi, kad iznāca pirmspēdējā daļa un arī citēt Wikipēdju īsti nav vērts, bet vienu gan zinu - pēdējais MoH mūsu rokās nonāca 15.oktobrī. Ar lielām ambīcijām un, varbūt ne tieši pateiktu, bet, tomēr, vēlmi sacensties ar Call of duty sēriju.

Lasīt pēcskats »