- FIFA no arkādes kļuvusi par pilntiesīgu futbolu
- Iepriekš ieviestās „fīčas” noslīpētas tuvu perfekcijai
- Jaunievedumi padara spēli tikai labāku tajā pašā laikā nekļūst uzbāzīgi un neizjauc balansu
- Spēlētāju un skatītāju emociju atainojums
- 2. plāna spēlētāju vizualizācija
- Be a Pro režīma ilgums, ja vēlies attīstīt savu spēlētāju labā līmenī
- Golfs - check,
- Amerikāņu futbols - check,
- Futbols - check,
- Hokejs - check,
- Basketbols - fail.
Apmēram tā izskatās EA padarīto darbu saraksts, kurš aptver populārāko sporta veidu sērijas. Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, vislielāko cieņu manās acīs šis, videospēļu mega izdevējs, izpelnījās ar pēdējo pozīciju, saprātīgs biznesa lēmums, saprotot, ka šobrīd nespēj konkurēt ar 2k Games produktu, konkrētāk NBA 2K11, jāatzīmē, ka tik pat saprātīgu soli veica arī konkurents, izbeidzot savu un geimeru agoniju, pūloties radīt kaut cik spēlējamu hokeju. Respektīvi, biznesā ir jāprot lietot arī bremzes, ne tikai pilnā gāzē un uz priekšu. Bet tas tā, liriskai atkāpei, stāsts būs par futbolu, mūsējo, to, kur bumba apaļa, to, kur pa bumbu jāsper tikai ar kājām, nu, jūs jau sapratāt. FIFA 11.
Un sākšu precīzi no otra gala, ar secinājumu un vērtējumu. Nav šaubu, labākais futbols, kurš jebkad ir ticis izdots, ar kuru cīnieties varētu tikai tas, kur piedalās dzīvi cilvēki kā mēs un Lionels Mesi. Nekad nedomāju, ka kaut kad ko tādu teikšu par EA gara darbu, jo kopš sevi atceros, esmu bijis tikai un vienīgi Konami veidotās Pro evolution soccer sērijas atzinējs. Labu laiku FIFU ieskaitīju tajā pašā kategorijā, kur bija Need for speed, ja runājām par braukšanas spēlēm - spīdīga, krāsaina mantiņa, bet ne jau futbols. Tagad viss ir mainījis (cik dzirdēts, tad arī attiecībā uz Need for Speed). 9/10. Vienu iztrūkstošo balli atstājot uzlabojumiem nākotnē.
Kā jau var noprast no daiļrunīgā ievada, esmu par šo spēli stāvā sajūsmā, tajā pašā laikā īsti nezinu, ko, lai raksta, kaut arī teikt būtu daudz ko, vienkārši, ņemot vērā sporta sēriju specifiku - vismaz viena spēle gadā, vai futbola gadījumā pat divas, ja trāpās Pasaules vai Eiropas čempionāta gadi, kuri starp citu ir katru otro gadu, ir grūti uzrakstīt kaut ko atšķirīgu no daudzām citām reizēm. Pirmkārt jāsaka, ka FIFA11 nav kardinālu vai lēcienveidīgu izmaiņu attīstībā. Kustība pareizajā virzienā sākās jau ar FIFA09 un 10, bet šī gada spēle tikai saliek pareizos komatus un punktus uz "i" - tāda kārtīga māja uz pamatīgiem pamatiem. Turklāt visas lietas, kas aizsāktas iepriekšējos gados, ir novestas teju līdz pilnībai, kaut vai tas pats 360 grādu dribls (vēl pavisam nesen varējām kustēties tikai 8 virzienos), tikai šogad tas strādā kā vajag un ir reāls ieguvums nevis skaļš vārds reklāmā. Nekur nav pazudis, nu jau lielākajā daļā no spēlēm par tradicionālo kļuvušais Virtual PRO - izveidojam savu līdzinieku, un aidā!, pretī panākumiem. Te gan uzreiz jāmin jaunievedums, sekojot labākajiem NHL sērijas paraugiem, varam iejusties arī vārtu vīra ādā, ticiet man, uzreiz izzūd kādreizējās uzbrucēja iedomas, ka vārti varētu būt arī lielāki. Neesmu gan šīs opcijas liels fans (arī iekš NHL nē), laikam teiciens, ka vārtsargi tomēr ir kaut kādā ziņā savādāki ļauži, darbojas arī videospēļu pasaulē. Interesanti, jā, bet tajā pašā laikā savā veidā garlaicīgi un pietiekami grūti. Ja spēli uz vārtu līnijas ātri vien var diezgan atzīstamā līmenī apgūt, tad ar visu pārējo, izgājieniem pretī uzbrucējam, spēli otrajā stāvā pēc soda un stūra sitieniem, būs grūtāk, stipri grūtāk. Kopā ar vārtsarga iekļaušanos piepildās viens no maniem, kādreiz liktos nepiepildāmajiem, sapņiem, 22 vairāk vai mazāk sapratīgu būtņu vadīti spēlētāji uz virtuālā zālāja, diemžēl realitātē uzsvars jāliek uz "mazāk saprātīgu", jo nav nemaz tik viegli atrast tik daudz cilvēku, kas vēlētos uzspēlēt normālu futbolu, diezgan ātri spēle pārvēršas par vienā gadījumā "nevienam bumbu nedošu", vai otrā "plāksteru šovu", kur galvenā loma pienākas tiesnesim, vicinot dzeltenas un sarkanas krāsas lapiņas. Nākamais, bet ne pēdējais vērā ņemamais papildinājums ir Personality Plus, kas atver savā ziņā papildu dimensiju spēlētāju īpašībās – ja līdz šim spēlētāji atšķiras pēc izskata un fiziskajām īpašībām, kuras izteiktas skaitliski, tad tagad klāt nāk tāda kā loma, vai rakstura īpašība. Ņemot par piemēru man mīļos sarkanos velnus (ManUtd), tad spēlētājiem būtu sekojošas personības iezīmes: Giggs – winger, tipisks malējais uzbrucējs, Berbatov – poucher, uzbrucējs, kurš vienmēr spēlē uz aizmugures robežas un bieži atrodas pareizajā vietā, lai bez liekas piepūles iebikstītu bumbu vārtos, Park – engine, burtiski komandas motors, kurš nepaguris skries visas 90 minūtes, izdarot neizmērāmu melno darbu. Pozitīvi, ka šis jaunievedums neievieš kardinālas izmaiņas spēku sadalījumā, nebūt nebūs tā, ka visas bumbas atleks tikai pie Berbas.
Pēdējais jaunievedums, ko gribu minēt ir iespēja „ierakstīt” kombinācijas attiecīgām spēles situācijām, atkal, piemērs, „ierakstām”, ka gadījumā, ja soda sitiens/brīvsitiens tiek izspēlēts pie soda laukuma labā stūra, uzbrucējam jādodas pie tālākā vārtu staba, saglabājām iespēlēto situāciju un attiecīgajā spēles momentā liekam to izpildīt. Protams, tas nenozīmē, ka šādā veidā viegli izdosies gūt vārtus, aizsargi un vārtu sargs joprojām būs savā vietā un viņiem būs savs viedoklis par jūsu nodomiem.
Lai nebūtu tikai medus un sīrups, tomēr norādīšu arī uz pāris mīnusiem. Jāsaka, ka mīnusi ir jau tradicionāli šai sērijai, labi, ka tikai viens no tiem atsaucas uz pašas spēles – futbola kvalitāti. Joprojām klibo emociju atainojums spēlē, turklāt divos veidos. Pirmais – no skatītājiem prasītos adekvātāku reakciju uz notikumiem laukumā, nu, nejūt īsti atšķirību, vai iesisti vārti, vai kāds pārkāpis noteikumus, vai vienkārši beidzies pirmais puslaiks. Otrais – pēc viena vai otra notikuma laukumā ar tuvplāna kameru tiek parādītas spēlētāju emocijas, diemžēl 2 no 3 reizēm bēdājas/priecājas nepareizā komanda, piemēram, pēc pirmā puslaika, kur pastaigas režīmā tava komandu būs iesitusi 5 vārtus, spēlētāji uz ģērbtuvēm dosies ar rūpju pārņemtām sejām, it kā būtu tos 5 vārtus zaudējuši nevis iesituši. Turklāt pozitīvas emocijas no spēlētāju puses, ja neskaita vārtu guvumu, vispār ir retums. Nākamais mīnuss, kas atkal nekādi neietekmē pašu futbolu – mazāk zināmo un nepopulāro futbolistu vizuālais attēlojums, nu vēl joprojām pilnīgi plastilīna ģīmji, par matiem vispār neko neteikšu. Kā pēdējais mīnuss tad būs tas, kas tieši ietekmē pašu spēli, bet tas vairāk tādu sajūtu līmenī un iespējams tikai man tā liekas – prasītos lielāku agresivitāti no AI pretinieku puses, turklāt tas attiecas uz visām grūtības pakāpēm. Protams, tas nenozīmē, ka jums kāds ļaus brīvi driblēties pa visu laukumu, pasivitāte vērojama cīņā par tā sauktajām mirušajām bumbām, nu, neskries tas mākslīgā intelekta vadītais atlēts cīnīties par autā ripojošu bumbu un viss.
Vis
Paldies Panvison!
