Kādēļ tieši šī spēle? Vienkārši, tā savādā kārtā ir svarīga spēle, bez kuras laikam es kā spēlētājs šobrīd neeksistētu.
Kas tad ir šī mistiskā spēle, kuras zināšana dod man tiesības sev piedēvēt mistiskas spējas, respektīvi, būt “tam cilvēkam”, kurš visos pasākumos saka “es zināju par to pirms tā bija populāra”, ar vienīgo atšķirību, ka par šo spēli daudzi nemaz nezin arī šobrīd un, visticamākais, arī nekad nezinās, lasītājs man jautās. Vienkārši, šī spēle ir Baten Kaitos: Eternal Wings and the Lost Ocean (2003) uz Nintendo GameCube.
Lai gan nekad nebiju aizmirsis par šo spēli, nekad arī nebiju īsti konsolidējis savas domas par to. To laikam mani iedvesmoja darīt kāds podkāsts, ko visai nesen klausījos, un kurā viens no pārraides dalībniekiem minēja šo seno nosaukumu. Savā ziņā tas atjaunoja manu entuziasmu par to.
Jā, tā ir “tā japāņu spēle”, bet, lūdzu, paliec, jo es to īpaši neiztirzāšu, vairāk gan paskaidrošu, kādēļ tā bija un savā ziņā vēl aizvien ir manas dzīves nozīmīga daļa.
Vienkārši runājot, tā ir lomu spēle ar “piesitienu”. Kas ir šis piesitiens? Tas ir kāršu spēļu elements. Jā, kāršu spēles. Un tiešā nozīmē spēlētājs vāc kārtis un klasiskā japāņu lomu spēļu stilā ar tām aprīko savu varoņu grupu, katram varonim izveidojot kāršu kavu.
Spēli es dabūju kādā saulainā pavasara dienā “Videogames” veikalā, kad tas vēl Rīgā atradās Pērses ielā. Man tolaik nevarēja būt vairāk par 14 gadiem. Jā, tas bija pirms kādiem 11 gadiem.
Es nezinu, kas mani pamudināja nopirkt šo spēli. Par to neko nebiju dzirdējis un, tā kā mobilās ierīces ar interneta pieeju nebija izplatītas, nevarēju uz sitienu neko par to noskaidrot, taču Harija – veikala vadītāja – smaids mani pārliecināja, un jau pēc pāris minūtēm viņš veikala kases aparātā ievietoja manus sūri un grūti no vecākiem nofenderētos 20 latus.
Lai gan tolaik daudz par spēļu kvalitāti nedomāju, par ko varētu liecināt arī manā GameCube spēļu kolekcijā ietilpstošās Die Hard: Vendetta un Geist – ieguglē pats –, mazliet uztraucos, kas īsti būs Baten Kaitos. Tolaik spēlēm iepakojumos līdzi nāca arī neliela instrukcija, kā spēlēt spēli, ar attēliem un aprakstiem, taču arī tas neko daudz neizskaidroja.
Viss, kas man bija, bija iepakojums un visai apskādētie spēļu diski – jā, tolaik dažas spēles bija uz diviem diskiem –, kas liecināja par spēles iepriekšējā saimnieka dusmām, kas varētu būt saistītas ar šīs spēles procesu.
Nesaprotiet nepareizi, pirms šīs es biju spēlējis japāņu lomu spēles, bet neko gluži no šī kalibra. Kā solīja spēles iepakojums, tad šis bija vismaz 60 stundu piedzīvojums, un vienīgā spēle, kurā biju ieguldījis vairāk par 15 stundām līdz tam, laikam bija Final Fantasy Tactics uz GameBoy Advance.
Jebkuru normāli domājošu cilvēku sākotnēji pārsteigtu šausmīgais angļu valodas balss aktieru darbs un šausminošā kvalitāte, kādā spēles varoņu balsis bija ierakstītas, taču mana CRT televizora mono skaļruņa izdotais troksnis visās pārējās spēlēs mani bija pārliecinājis, ka tā nu laikam ir jābūt, līdz ar ko īpaši par to neaizdomājos.
Kas ir pārsteidzošs šajā spēlē, ignorējot minētos balss kvalitātes aspektus, bija iepriekš renderētie – skaistie – līmeņu dizaini. Tas nozīmē, ka Baten Kaitos 3D – trīs dimensiju – varoņi pārvietojās pa 2D plakni, mazliet atsitot Sony Playstation spēles, piemēram, Final Fantasy VII, tikai daudz, daudz augstākā izšķirtspējā un skaistāk.
Lai gan “uz papīra” doma par šādu dizaina izvēli liekas atbaidoša, veids, kādā šajā spēlē šī doma tika realizēta, bija vairāk kā karalisks, proti, krāsaini, dziļi un arī dzīvi dizaini, kas acīm ir ļoti priecējoši. Šāda izvēle arī nozīmē to, ka spēle labi noveco un arī pēc 15 gadiem tā izskatās visai labi, ja neskaita dažas 3D ainas.
Spēle būtībā ir par jaunieti, kurš ir zaudējis atmiņu un, laikam ejot, to lēnām atgūst. Kalas, šis jaunietis, tiek ierauts arī dziļākās politiskās un personīgajās kaislībās.
Spēlētājs kontrolē kā jaunieti, tā arī mazu grupiņu ar viņa draugiem, kurus, kā jau ierasts, spēlētājs sastop spēles gaitā.
Kā tad notiek cīņa? Kā jau minēju šī būtībā ir kāršu spēle, bet ne īsti, jo cīņas notiek tā, kā tās notiktu jebkurā japāņu lomu spēlē, tiek izvēlēti trīs varoņi, veidojot grupu, katram no viņiem ir sava kāršu kava, kas sastāv no veselību atjaunojošiem priekšmetiem, ieročiem, vairogiem un maģijām. Jā, kad kārts ir izspēlēta, priekšmets, kas uz tās atainots, materializējas.
Šīs kārtis tiek sauktas par magnusiem, kas faktiski ir veids, kā fiziskus priekšmetus pārvērst mazās loksnēs vienkāršākai pārnēšanai.
Progresējot tālāk, katrs varonis var izspēlēt vairāk kārtis vienā gājienā, veidojot spēcīgas kombinācijas ar interesantiem iznākumiem. Atsevišķas kārtis laika gaitā noveco, piemēram, svaigs siers kļūst vecu sieru, vīns – par etiķi un līdzīgi.
Magnusi, kā jau kārtis kavā, cīņā tiek izvilkti nejaušā kārtībā, līdz ar ko katra cīņa, savstarpēji mijiedarbojoties kavu veidojošo kāršu balansam, varoņu statistikai un spēlētāja izveicībai, vairāk vai mazāk balstās uz nejaušību. Līdzīgi kā Dungeons and Dragons, tikai kauliņa vietā ir kārtis. Varoņi uzbrukumus var arī atvairīt, pretinieka gājiena laikā izspēlējot aizsardzības kārtis.
Stāsts spēlei ir labs, bet visai drūms, pilns pavērsienu, kas ietver nodevības, slepkavības un citas visai groteskas ainas, lai gan spēles process ir visai klasisks japāņu spēlēm un ietver visai smagus sodus, ja spēlētājs kaut kādus procesus veic, iepriekš pienācīgi nesagatavojoties.
Man, spēlējot Baten Kaitos pirmo reizi, nācās to sākt no jauna, kad biju sasniedzis viduspunktu, jo gluži vienkārši nebiju pietiekoši stiprs, lai uzvarētu bosu, bet atgriezties atpakaļ tehniski nebija iespējams.
Bet šis stāsts nav par neko citu kā vienkārši par to, ko rada Baten Kaitos. Mūzika, dizains un worldbuilding – nezinu jēdzīgu latviešu valodā esošu analoģisku terminu – saplūst kopā un manā mazpadsmitgadīgajā prātā rada pirmo izcili izstrādāto spēli. Ignorēsim to, ka man tajā laikā GameCube bija vienīgā saskarsme ar spēlēm, jo manu GameBoy Advance māte bija sašķaidījusi iepriekšējā vasarā aiz dusmām par manu apsēstību ar spēlītēm, līdz ar ko manu izpratni par spēlēm radīja tikai un vienīgi šīs abas konsoles un programatūra uz šīm konsolēm.
Tādēļ es ceru, ka manām 14 gadīgajām smadzenēm tiks piedots, ņemot vērā, ka šī bija mana pirmā saskarsme ar tāda mēroga spēlēm, līdz ar ko tieši Baten Kaitos ir tā spēle, kas definē manu sākotnējo izpratni par “labu spēli”.
Protams, vēlāk es uzzināju to pašu The Legend of Zelda: The Wind Waker un daudzām citām ļoti labām spēlēm uz šīs pašas konsoles, bet iespaids par turpmākajām spēlēm tika būvēts uz iespaida, ko guvu Baten Kaitos.
Lai arī cik labāka būtu jebkura cita spēle, ko esmu spēlējis kopš Baten Kaitos, es to uzskatu un vienmēr uzskatīšu par savu mīļāko spēli.
Es domāju, ka jebkurš īstens spēlētājs var just līdzi un asociēt savas pieredzes, un definēt savu Baten Kaitos, savu mīļāko spēli, kas, lai arī cik veca, necila, salīdzinoši neglīta, tomēr ir visa sākums, kaut kas, kas “atvēra acis” un ļāva palūkoties uz spēlēm kā uz kaut ko lielāku kā vienkārši produktu vai izklaidi.
no manis (balsoju par rakstu, no homo).
