Nevēlos rakstīt par mūsdienu spēlēm, protams, ka viņas rada WOW efektu ar savu reālistisko izpildījumu. Ir sajūta, ka neviss vienkārši spēlēju, bet gan esmu daļa no spēles, ar nepacietību un lielu degsmi gaidu gandrīz katru jaunu ekskluzīvo spēli, kura iznāk, lai izbaudītu to sižetu un grafiku, tomēr veidojot šo rakstu vēlos atgriezties tālajā 2004.gadā, kad ieguvu savā īpašumā spēli Need for Speed: Underground 2. Varbūt tas nebūs tikai kā pliks spēles apraksts, tas vairāk būs atskats pagātnē, kā spēle varbūt pat savā veidā ietekmēja un gāja roku rokā ar manu tā brīža dzīves veidu, stilu un manu darbu.
Mans mērķis nav uzvarēt, vairāk vēlos dalīties ar emocijām un atmiņām, ko viņa radījusi.
Ja skatāmies no mūsdienu skatu punkta, protams, ka nekas īpašs, bet TAD.....Principā par pašu spēli un spēlē notiekošo jau nav daudz ko rakstīt, pats pamats- gāzi grīdā un būt pirmajam. Spēlei priekš tā laika bija ļoti iespaidīgs auto parks. Bija iespējama motora jaudas uzlabojumi, bremžu spēks- kā tas ietekmēja auto vadāmību uz ceļa( tehniski, protams, ka tas nebija viss pareizi, bet ne par to šoreiz ir stāsts). Katrai mašīnai varēja uzlikt savu bodykitu, bija iespējams mainīt krāsas sīkajām detaļām , kā piemēram, spoguļiem un bremžu suportiem, ieskaitot pat izpūtēja uzgaļus. Bija iespēja atvērt bagāžas nodalījumu un izvietot mūzikas sistēmu pēc sava prāta. Ļoti patika, ka jau tajā laikā spēlē bija pazīstamie detaļu brendi kā ,piemēram, OZ, Sparko, Momo... Bija pieejamas ekskluzīvas krāsas, tādas kā spilgti zaļa, spilgti dzeltena un citi spilgti, neierasti toņi, ko uz Latvijas ielām tad vēl nevarēja redzēt. Protams, vienkārši spēlējot, tas neko nemainīja, bet būvējot virtuālo auto, tas iedzina azartā. Spēlei bija ļoti labs mūzikas pavadījums, kurš bija pilnīgi atbilstošs tā laika manai mūzikas gaumei.
Iedomājieties tikai... tajā laikā Latvijā, tas jau reālām mašīnām bija kaut kas ļoti rets un ekskluzīvs- neona gaismas zem automašīnas, bodykiti ar lielām gaisa lūkām un karbona motora pārsegiem, nitrussitēma, bet šeit- video spēlē varēja brīvi izpaust savas fantāzijas par savu sapņu auto
Īstenībā, pa dzīvi esmu Simracing spēļu cienītās. Kaut arī Need for Speed ir arkade, tomēr tas ir pamats tam, kāpēc esmu nonācis līdz Simracing.
Laikā, kad iznāca šī spēle, pašam darbs bija saistīts ar auto sporta klubu. Strādāju ar tādām mašīnām, ko citi varēja baudīt tikai ar acīm. Tā brīža dzīves veids, deva papildus asumu visai spēlei, papildus emocijas... ka arī spēle dzīvei....
Need for Speed: Undergraund 2 man atmiņā ir palikusi ar negulētām naktīm, reizēm pat diennakti, aizpampušām acīm, kad ar bērnības draugu sēdējam un spēlējām šo spēli. Nereti tika kavēts darbs, jo pēc nakts pavadītas "uz nerviem", dēļ neizpildāma izaicinājuma, ar dažām miega stundām nepietika. Labi, ka priekšnieks bija saprotošs
Par cik tajā laikā tas bija WOW, priekš manis pat ļoti liels WOW, tad tiešām neapnika stundām ilgi braukt un braukt, un braukt vienu un to pašu apli. Atceros, ar bērnības draugu braucām uz maiņām, vienu reizi es vienu viņš, vienu es vienu viņš....stundām ilgi...., ja tā padomā, tagad tāds laika daudzums netiek pavadīts pie video spēlēm...cits laiks, cits vecums, bet aizraušanās tā pati. Atceros, ka grafiski man viņa ļoti patika, bieži vien nebraucu uz misiju, bet vienkārši braukāju pa karti un sajūsminājos par skatiem, kuri bija radīti spēlei.
Atmiņā ir spilgti palikusi spēles mūzika...tad vēl biju jauns, zaļš gurķis
Runājot par mašīnām spēlē, ļoti atmiņā palikusi Toyota Supra, tas bija laiks, kad ļoti vēlējos šo auto, tomēr finanses nepiekrita manām vēlmēm... un te, kaut arī virtuāli, bet man bija šis auto, un varēju viņu veidot pēc sirds patikas. Jāatdzīst, šobrīd, kad finanses ļautu un jaunības dullums pārgājis, tas nebūt nav tas auto, ko vēlētos savā īpašumā...tomēr, ka jau minēju, tie bija citi laiki.
Tas bija laiks, kad Latvijā lēnām parādījās ielu dragreisi. Jāatdzīst, ka varēju izmantot darba privilēģijas un iespējas.... Hondas bagāžnieka nodalījumā pašam stāvēja nitrussistēma, kura tika likta lietā arī ielās... spēles iespaidus pārvērst adrenalīnā uz ielām, tas bija kaut kas. Godīgi, tad tās spēles emocijas gribētu izbaudīt vēlreiz, bet diez vai es to vairs spēšu, jo esam pieraduši jau pie mūsdienu standartiem, mūsdienu grafikas un prasībām pret spēli.
Vēl joprojām reizēm ar bērnības čomu satiekoties atceramies, ka piektdienas nakti pavadījām pie konsoles un televīzora ekrāna, bet jau sestdienas naktī bijām ar Hondu Rīgas ielās vai piedalījāmies kādā nelegālā ielas dragreisā.
Mana aizraušanās vēl joprojām ir video spēles...čoms gan no virtuālas vides ir pārgājis uz reāliem močiem, bet tas viss neliedz pasmaidīt un ar patīkamām atmiņām atcerēties tos laikus.
Ja jautāsiet, vai gribētu vēl piedzīvot tās emocijas? Viennozīmīgi, kaut arī ir citi laiki, ierobežotāks laiks, bet ja būtu PS2 un Undergraunds, pasauktu čomu, pagaidītu, kad sieva ar bērniem aizmiguši un aiziet... atgrieztos 2004.gada tikai bez saplēstiem kontrolieriem un sabojātiem nerviem... kaut arī, kas zin... tas viss piederās pie lietas
Veidojot šo rakstu, sapratu, ka tas kas notika video spēlē ļoti cieši saistīts ar to kas notika manā reālajā pasaulē. Darbs ar ekskluzivām sporta automašīnām un ekskluzīviem aotoprojektiem uz mašīnām, naktīs ar nekārtībām Rīgas ielās, ar lieliem ātrumu pārkāpumiem uz lielceļiem.
Par cik veidojot šo rakstu esmu atgriezies pagātnē, tāpēc vērtēšu viņu pēc tā laika kritērijiem 10/10, kā vienīgo iespējamo mīnusu varu pieminēt NEGULĒTĀS NAKTIS