Niko dzīve

14 Nov 2009

by MIXs category Ziņas - Interesanti

Niko dzīve.

Jau savas dzīves sākumā Niko saprata, ka dzīve nav viegla. Viņa bērnība bija smaga - viņam par to nav labu atmiņu, viņš bieži atceras ainas, kur vīrieši sit viņa māti un viņu pašu.

12 gadu vecumā Niko pieredzēja savas mātes noslepkavošanu, pēc slepkavības viņš bēga. Viņš bēga no visa - no nāves, no alkohola smakas un no savas dzīves. Mirt viņš negribēja - tas tomēr bija kaut kas tāds, no kā viņam bail vairāk par iedērušiem vīriešiem.

Jau savas klaiņotāja dzīves sākumos viņš saprata, ka bez zagšanas neizdzīvos. No sākuma viņš gāja uz tirgu zagt ēdienu, bet gulēja viņš jebkur, kur bija siltums un griesti. Drīz viņš sāka ubagot, no sākuma viņš ubagoja, vietās, kur daudz cilvēku, bet kad viņu smagi piekāva, viņš saprata, ka pat ubagiem ir sadalītas teritorijas. Viņu pieņēma pie kāda ubagu grupējuma tikai tādēļ, ka viņš bija jauns.

Pēc tam Niko saprata, ka visvienkāršāk ir pieiet kādam klāt un vienkārši paņemt vai pieprasīt vajadzīgo, bet ja cilvēks nepiekrita, tad jāsīt. Jāsit gluži tā pat kā to dara citi cilvēki uz ielām, ja viņiem kaut kas nepatīk. Bet tulīt pēc savas urlas dzīve uzsākšanas Niko saprata, ka viens pats draudot cilvēkiem viņš ir tik pat nevērtīgs, kā viens pats ubagojot. Tāpēc viņš piegāja pie vietējiem puišiem - urlām, un piedāvājās palīdzēt. Dīvainā kārtā viņi piekrita.

Kādu dienu, kad viņi kārtējo reizi reidoja ielās pie viņiem piebrauca melns limuzīns ar tonētiem stikliem. Limuzīnam nobrauca uz leju priekšējais logs, un no tā izstiepās roka, deva zīmi, ka viņiem jāpieiet pie limuzīna. Kad viņi piegāja pie limuzīna, atvērās aizmugurējās durvis. Uztverot to kā aicinājumu iekāpt, Niko ar pārējiem iekāpa limuzīnā. Pretī viņiem sēdēja acīmredzami bagāts vīrietis ar miesassargiem. Miesassargiem rokās stāvēja draudīga paskata šaujamieroči. Bagātais vīrietis sevi iepazīstināja - viņu sauca Stanfords. Darbības viņš veica nesteidzīgi, viņš piedāvāja vīnu, bet Niko noraidīja piedāvājumu un skaļi noprasīja: "Ko jūs gribat?" Vīrietis pasmaidīja, viņš rīkojās nesteidzīgi, iemalkoja savu vīnu, un sāka stāstīt:"Es no jums neko daudz neprasu, vēlos tikai papildus apsardzi." Niko padomāja un jautāja: "Kāda summa?" Stanfrods pasmaidīja: "Tu esi tieši tāds cilvēks, kādu man vajag. 5000 $ par uzdevumu," ievērojot apjukušā Niko seju viņš piepilda: "Redzi, es nedomāju parastu apsardzi, man vajag tādu apsardzi, kas pildīs uzdevumus, kas palielinās manu drošību." Niko lēnām sāka saprast, ko domā Stanfords, šādas lietas viņam nebija nekas svešs, "Labi, bet tikai ar nosacījumu, ka tu man dod naktsmītni," teica niko. Stanfords pasmaidīja un pamāja ar galvu. Tagad Stanfords pievērsās parējiem no Niko bandas: "nu ko, jūs arī piekrītat?" Klusēšana piekrišana....

Pēc trim mēnešiem, kad Niko, jau bija sapelnījis daudz naudas, nopircis pats savu dzīvokli, atradis draudzeni un iemantojis Stanforda uzticību, Niko saņēma īsziņu: "Tiekamies slēptuvē. Stanijs." Niko bija pārsteigts, jo Stanfords parasti zvana, nevis sūta īsziņas. Viņš steidzīgi iekāpa dienu atpakaļ nozagtajā automašīnā un sāka braukt uz slēptuvi.

Slēptuvē viņu sagaidīja viņa draugi - urlas, Stanforda miesassargi, viens nepazīstams vīrietis un, protams, Stanfords. "Labdien, pateicos par jūsu ierašanos. Jūs noteikti esat mazliet izbrīnīti par steigu. Varu jums pastāstīt, ka es un Fredriks jau kādu laiciņu plānojām mazu zādzību. Mēs plānojām apzagt banku. Plāns ir šāds: Jūs visi sakāpsiet manā lielajā mašīnā, un aizbrauksiet līdz bankas ieejai, apstādinot mašīnu mazliet pirms bankas, tā, lai apsardze jūs neredz. Mašīnu, protams, vadīs Niko. Kad Niko būs apstādinājis mašīnu jūs katrs paņemsiet vienu sejasmasku un vienu uzi, ko jūs aizliksiet aiz jakas. Bankā jūs iesiet divās grupās, lai neradītu aizdomas. Pirmā grupa ieies bankā, un pieskatīs . Otrā grupa ieies bankā, neitralizēs pie durvīm stāvošos apsargus un ižšaus gaisā lodes, lai pabiedētu cilvēkus. Tikmēr pirmā grupa visiem liek nogulties un aiziet pēc naudas. Pēc tam, kad nauda ir savākta tieciet prom paši." Tā kā nevienam neradās jautājumi visi sakāpa mašīnā, un brauca uz banku. Niko bija pirmajā grupā. Bankas apzagšana noritēja kā plānots. Niko tika norīkots naudas savākšanai kopā ar Fredriku. Fredriks bija tik priecīgs, ka liekot naudu somā sāka niko stāstīt, ka pirms 10 gadiem bērna priekšā netīšam nogalināja māti. Niko saklausījā atpazīstamas detaļas. Fredriks stāstīja, ka nejuta nekādu nožēlu, tieši otrādi - viņš ar prieku bija skrējis pakaļ bērnam, lai arī to nogalinātu, tikai šis nez kā aizlaidies. Viņš bija noliecies un vāca naudu. Niko stāvēja un klusēja. Fredriks nevarēja saprast, kas ar Niko noticis, viņš to tā arī neuzzināja.

Niko jutās tik ļoti dusmīgs, ka savāca somu, kurā stāvēja nauda un skrēja uz izeju. Viņš izskrēja ārā un sāka šaut uz policistiem, kas miermīlīgi sargāja durvis un ar megafonu draudēja ar letālu spēku izmantošanu. Niko neko nedzirdēja, viņš tikai šāva. Šāva un skrēja. Skrēja līdz kamēr tika līdz Stenforda mājai, viņš asiņains un novārdzis ieskrēja iekšā, un nolika naudu ar somu uz galda. Stenfords paskatījās uz Niko un teica: "Uz tevi es liku lielākās cerības, un tu mani arī nepievīli," Niko nemanot viņš bija izvilcis Pistoli. "Tu vienmēr izpildīji manus uzdevumus. Bet tagad es esmu spiests tevi likvidēt, jo tu esi bez maskas, Niko. Un kā mēs abi zinām, bez maskas tev var redzēt seju." Niko neklausījās vīrieša vārdos, viņš bija paveicis tik daudz sliktu lietu, ka bija pelnījis nāvi, tādēļ pielika savu uzi pie deniņiem un nospieda gailīti.

Autors: MIXs 

Komentāri (7)