Star Wars: The Force Unleashed II

Zvaigžņu Kari ir sāga ar pamatīgu vēsturi. Tā neaprobežojas tikai ar sešām mākslas filmām. Oriģinālā triloģija atnesa mantojumu, kas izplatījās desmitiem grāmatās, komiksos, multiplikāciju filmās un arī videospēlēs. Jo īpaši videospēlēs - dažādos žanros un paaudzēs. Esmu pat ievērojis, cik gan daudziem videospēļu spēlmaņiem visā pasaulē iet pie sirds šī kosmiskā sāga (tai skaitā arī man), kuru rādījis viens vīrelis vārdā Džordžs Lūkass. Ar to arī varēja lepoties 2008. gada videospēle Star Wars: The Force Unleashed, kurai sižetu bija sarakstījis viņš pats. Kamēr spēle toreiz tika slavēta ar balvām par tik labi sarakstīto stāstu, spēli noraka dizains pie kā vainojami bija paši LucasArts dizaineri un kas spēli padarīja par viduvēju.

2010. gada oktobrī iznāca spēles turpinājums The Force Unleashed II un šoreiz Džordžs Lūkass pats bija atļāvies uzticēt stāstu bariņam spēles veidotāju. Ar pilnīgu kontroli par spēles stāstu un dizainu LucasArts rokās, kādu rezultātu mēs varam iegūt tagad?

Pirmā The Force Unleashed daļa stāstīja par tumšā situ lorda Dārta Veidera slepeno mācekli laika posmā starp Situ atriebību un Jauno cerību. Māceklis, kuram piemīt netulkojams vārds Starkiller, nodevības un mīlestības ietekmē uzsāka ceļu uz Spēka gaišo pusi un meklēja veidu kā izveidot jaunu aliansi cīņai pret galaktisko Impēriju. Varu pateikt priekšā, ka šis ceļš noveda viņu pie letālām beigām.

Otrajā daļā turpretī spēlētāji pārņem kontroli pār pirmās daļas galvenā varoņa klonu (cik gan izmisīgi tas sākotnēji izklausās, vai ne?). Nepārdomātā klonu procesēšanas dēļ, mūsu radītais klons redz sava bijušā subjekta atmiņas un jūt to pašu, ko viņš. Dārtu Veideru tas neapmierina un viņš nolemj atbrīvoties no šī klona. Tur arī sākas stāsts – mūsu galvenais varonis.. atvainojos, mūsu klons – viņš izbēg no Kamino klonēšanas stacijas, lai paglābtos no vieglas nāves un lai atrastu sevi jeb noskaidrotu savu likteni. Izklausās daudzsološi? Jā. Vai ir izstrādāts daudzsološi? Gluži nē. Diemžēl sevis meklēšana aprobežojas ar 5 minūtēm uz Dagobā planētas un ar nelielu Jodas sarunu. Guvis gandrīz nekādu reālu atbildi, mūsu klons maina mērķi un dodas glābt savu mīlestību. Un tad arī spēle ieiet savā fināla fāzē. The Force Unleashed II ir viscaur vienspēlētāja spēle un uz vidējās grūtības pakāpes tā ir izejama aptuveni 5 – 6 stundās. Pa šīm pāris stundām spēlētāji pabūn vien 4 lokācijās: Kamino, Cado Neimoidia, Dagobā un dumpinieku kuģis Salvation. Kad būsiet izgājis kampaņu, paliks vēl Challenges jeb Izaicinājumi, kur spēlētājiem dažāda veida objektīvus būs jāizpilda ierobežotā teritorijā uz ierobežotu laiku vai noteiktu savācamu punktu skaitu. Kaut kur jau redzēts? Noteikti.

Un tas arī viss! Kampaņa un izaicinājumi jūs okupēs uz maksimums astoņām stundām. Protams, ja dosieties pēc visām trofejām (jeb achievements), tad paies daudz ilgāks laiks, bet nedomāju, ka daudzās garlaicīgās trofejas būs jūsu laiku vērtas. Ja nu vienīgi jūs neesat trofeju padauza.

Atgriežoties pie stāsta – jums nevajag būt esam spēlējušam pirmo The Force Unleashed, lai saprastu spēles otrās daļas stāstu. Cita lieta ir, ja esat svešinieks visā Zvaigžņu Karu sāgā. Tādā gadījumā jums būs ne tikai grūti izprast notiekošo, bet arī atbrīvoties spēlei un tās sižetam.

Spēle gandrīz sākas ar faktiski visām spējām. To skaitā ir Force push, lightning, mind trick, saber throw u.c. maģiskie triki, kas ir redzami Zvaigžņu Karu filmās. Spējas ir viegli pielietojamas un kombinējamas. Šīs spējas var uzlabot trīs pakāpēs, apmainot tos pret punktiem. Punktus spēlētājs gūst galinot visus sliktos puišus un robotus. Vēl ir iespējams izvēlēties mūsu klonam apģērbu un to, kāds izskatīsies viņa otrs gaismas zobens, jo šoreiz, atšķirībā no pirmās daļas, Starkillers skraida apkārt ar diviem gaismas zobeniem. Kas gan ir nedaudz maldinoši, ir tas, ka spēles mārketingā un uz vāciņa tiek visur parādīts, ka galvenajam varonim ir pieejami divi zilas krāsas gaismas zobeni, kaut arī vismaz pirmajā reizē, spēlējot kampaņu, jums būs pieejami tikai sarkanas krāsas vicināmie. Laikam zila krāsa izskatās seksīgāk uz lietus fona.

Spēlējamībā gandrīz nav nekādu sūdzību. Spēle ir dinamiska, bet kontroles ir vieglas un jau no paša sākuma saprotamas. Par to es biju pārsteigts, jo baidījos no domas, kā varētu izskatītes Jedi Outcast kopā ar spēļu kontrolieri. Br… Bet šeit dizaineri ir pacentušies. Kameru ir viegli kustināt vienlaicīgi līdzi spēlētāja veiktajām kustībām. Var pielietot dažādas gaismas zobena kombinācijas, kaut arī nav teikts, ka jūs nepieturēsieties pie vienas pogas atkārtotas spiešanas, jo tā gūsiet tikpat efektīvu rezultātu, ja spiestu desmit pogas.

Ienaidnieki ir daudz un dažādi. Prātiņā īsi, bet uzbrukt jums mācēs. Patiesībā atsevišķas parasto pretinieku grupas dažādās kombinācijās izrādīsies daudz grūtāk uzveicamas nekā spēles bosi. Spēlē pieejamas tikai trīs bosu cīņas, bet tās visas ir diezgan vieglas un neinteresantas. Izņemot pašu pēdējo, jo tāds ikonisks ļaundaris kā Dārts Veiders nekad nevar būt garlaicīgs.

Spēles līmeņi ir pārāk lineāri. Tajos nav iespējams nomaldīties no ceļa un daudzās dekorācijas un koridori atkārtojas. To gan attaisno tādas interesantas sekcijas kā ‘kritienu sekcijas’(tā man to patīk dēvēt). Mūsu klonam, slīdot lejup, ir jāizvairās no dažādiem pretēji tuvojošiem objektiem. Šīs sekcijas ir spēles visinteresantākās daļas. Katram īstam geimerim un Zvaigžņu Karu fanam būtu jāizmēģina kā tas ir, brīvi krist lejup, kad blakām jums lēnītēm krīt milzīgs degošs kosmosa kuģis.

Spēles grafika ir diezgan labā līmenī. Jo īpaši ēnas un lietus efekti uz Kamino. To gan nevarētu teikt par galveno varoņu seju animācijām, kuras ir pārāk plastiskas, bet tas nav jūtams datora animētajās CGI filmiņas. Uz tām skatoties jūs vien nobrīnīsieties, kāpēc gan par šo spēli nevarēja atsevišķi labāk uztaisīt filmu, viscaur pielietojot šo filmiņu veidošanas tehniku. Jā, tās ir tik izskatīgas. Spēles audio noformējums turpretī ir viduvējs. Varoņu ierunātais dialogs ir nepārliecinošs, Džona Viljamsa episkās dziesmas šur tur ir nevietā izvietotas, bet vienā vietā vispār skaņa pazuda un kad atgriezās, skrēja visam notiekošajam pa priekšu, it kā cenšoties kompensēt nodarīto. Viss pārējais, kas saistīts ar pretinieku sāpju kliedzieniem, gaismas zobena dunēšanu un lāzerpistoļu šāvieniem – ir savā vietā un arī izklausās ideāli.

Nav tā, ka Star Wars: The Force Unleashed II ir slikta spēle. Nē. Tā neizceļas no citām spēlēm vai kaut no citām Zvaigžņu Karu spēlēm. Protams, videospēļu vēsturē ir pieredzētas daudzas viena spēlētāja spēles. Bet ja spēle sastāv no īsas kampaņas, tad tai ir jābūt sasodīti labai, ar kvalitāti. Bet šeit tā vienkārši nav. Jācer vienīgi, ka šo Zvaigžņu Karu franšīzi nepiemeklēs „atcelto trijnieku lāsts”, kā tas ir noticis ar daudzām citām Star Wars spēlēm un tai būs savs triloģijas noslēgums ar labotām kļūdām. Pretējā gadījumā, LucasArts nogremdēs pēdējo jauno cerību renstelē, jo jau kuro gadu viņiem tas padodas sasodīti labi.

Damn

Konsoles.lv piezīmes