Sākšu ar to, ka šī man bija pirmā nopietnā saskarsme ar Battlefield: Bad Company, pirmā daļa pēc demo paspēlēšanas kaut kā neiepatikās un spēli ieskaitīju kategorijā "ja nejauši trāpīsies labs piedāvājums"... tā arī netrāpījās. Iespējams ar BF:BC2 būtu noticis tā pat, ja vien...
Ja vien, pateicoties Panvision, konsoles.lv un līdz ar to arī manā rīcībā nebūtu nonākusi Battlefield: Bad Company 2 XBOX 360 versija. Un labi, ka tā, jo pretējā gadījumā nebūtu šī apskata un es būtu palaidis garām, jau šobrīd var teikt, vienu no 2010. gada labākajām FPS spēlēm, un iespējams turpinātu domāt, ka bez COD:MW, COD:MW2 daudz maz reālistisko (ar to saprotot, ka netiek vienā maisā bāzti COD, BF:BC ar Halo un Killzone) FPS žanrā uz pēdējās paaudzes konsolēm nekā īsti vērā ņemama nav. Ko lai saka, būtu kļūdījies.
Vienspēlētāja režīms.
Lai arī daudzi apskatnieki, geimeri, vienkārši internetkomentētāji un citas vairāk vai mazāk par BF:BC2 informētās personas uzsver, ka šīs spēles vērtība ir tikai un vienīgi daudzspēlētāju režīms, atļaušos viņiem nepiekrist. Single player kampaņa, nekādā gadījumā nav kaut kas ģeniāls vai pasaules kultūras mantojumā iekļaujams, bet šīs spēles sastāvdaļas ignorēšana būtu kā minimums nepelnīta.
Spēles galvenie varoņi ir tie paši, kas pirmajā daļā - četri sliktie zēni. Jāsaka gan, ka precīzāk būtu - četri lāga veči, jo zēni viņi noteikti vairs nav un slikti visdrīzāk nekad nav bijuši. Šis kvartets kaut kādu pārkāpumu dēļ ir nonācis tādā kā sodīto kareivju vienībā, kura tiek sūtīta pildīt vairāk vai mazāk muļķīgus, pašnāvnieciskus uzdevumus, kam kā blakusefekts ir pasaules izglābšana, ja ne līdz galam, tad uz mazu laiciņu, pavisam mazu laiciņu... :)
Spēles pirmā misija man gandrīz lika celties augšā no ērtā sēdekļa, lai pārbaudītu vai kastītē ir bijis īstais disks vai vismaz padomāt, vai neesmu uzslēdzis kādu BF:BC2 diskā iekļautu citas spēles demo versiju. Protams, pēc pāris sekundēm top skaidrs, ka pirmā misija ir tikai un vienīgi ievads spēles stāstam un īstie notikumi, kurus mums vairāku stundu garumā kopā ar augstāk minēto četrotni nāksies izdzīvot, sāksies mazliet vēlāk. Stāsts ir vienkāršs un noteikti būs tādi, kas teiks klišejisks. Kāds ļaunais pagātnē, mūsu gadījumā japāņi, ir izgudrojuši superieroci, kuru gan tā īsti nesanāca pielietot, savādāk tas noteikti būtu mainījis 2.pasaules kara gaitu un iespējams mēs "labdien" vietā šodien teiktu "大声で叫ぶ". Par laimi viss beidzās tā kā beidzās. Vienīgā bēda, ka tas verķis kaut kur nozaudējās un tagad galvenais uzdevums ir to atrast, pirms to ir izdarījuši šodienas ļaunie, kas mūsu gadījumā ir krievi (kāds pārsteigums un negaidīts pavērsiens, vai ne? :))
Tā nu, dzenoties pakaļ noslēpumainajam superierocim, nonāksim daudz un dažādās lokācijās. Nekonkretizējot, kur precīzi šīs vietas atrodas uz pasaules kartes, vien piebildīšu, ka būs gan sniegotas kalnienes, gan tuksneši, gan džungļi, gan lielākas un mazākas apdzīvotas vietas. "Sniega" misija man uz laiku lika ienīst balto krāsu, kad spēlēsiet sapratīsiet, kāpēc. Pēdējās misijas norises vieta noteikti daudziem liksies "līdz riebumam" pazīstama :)
Kas tad vēl, ja neskaita pašu stāstu, ir atrodams BF:BC2 single kampaņā? Ja neminam visas pierastās lietas tamlīdzīgās spēlēs, tad pamanāmākās atšķirības ir vairākas, mēģināšu tās uzskaitīt. Neievērošu gan nekādu svarīguma vai kādu citu principu.
Cut scenes daudzums. Pirmais iespaids pat, varētu teikt - negatīvs, rodas sajūta, ka spēle ir saraustīta. Filmiņas ir īsas, bet biežas. Uzreiz gan teikšu, ka pie tā ātri pierod un nekāda diskomforta vairs nav, gluži pretēji, ar vien vairāk liekas, ka tā tam jābūt un gaidi nākamo vairāk vai mazāk smieklīgo "iespraudumu".
Spēles atmosfēra. Ja salīdzinām ar COD:MW vai MW2 (turpmāk pēc iespējas centīšos no salīdzināšanas izvairīties, jo tāds nav šī apskata mērķis), kas pēc sižeta būtu klasificējams kā action drama, tad BF:BC 2 būtu action comedy, jo neviens no četrotnes nav uz mutes kritis un joki un smieklīgi citāti ir no vienas vietas. Turklāt spēles atmosfēra rada tādu kā viegluma sajūtu, tādu kā skatoties nesarežģītu asa sižeta (kā jau minēju action comedy) filmu, kas pēc noskatīšanās nerada eksistenciālas dabas pārdomas - vienkārši pure fun.
Iznīcināma apkārtējā vide. "Visu" var saspridzināt, sacaurumot ar lodēm vai kā savādāk sabendēt. Kāpēc pēdiņās? Tāpēc, ka visu nevar gan. Lielākā daļa no būdiņām, mājām vai telefona stabiem tiešām vairāk vai mazāk smuki sagāžas, ja to virzienā raidām attiecīga izmēra šāviņu, bet baudāmi tas ir tikai gadījumā, ja teritorijas nolīdzināšanu neesam nolikuši par pašmērķi. Ņemot vērā, ka visur tiek uzsvērta šī iespēja, pat vairāk, māju graušana tiek minēta par iemeslu tam, ka BF:BC2 ir labāka spēle par ... nu, jūs jau ziniet par ko, nevarēju nepamēģināt kā tad tas darbojas, ja tiešām mēģinām sagraut visu, kas aizsedz skatu uz saulrietu kalnos. Viena daļa māju gāžas, ka prieks, citas stāv kā klints, turklāt ir sajūta, ka tām, kas gāžas ir jātrāpa noteikta skaita punktos, lai tas notiktu. Mājai gāžoties to pavada pabriesmīga skaņa, it kā tiktu locīta milzīga sarūsējusi metāla plāksne. Tāpēc mans ieteikums būtu, pārlieku neaizrauties ar demolēšanas darbiem, bet tā vietā vienkārši baudīt spēli. Protams, jāatzīst, ka apkārtējās vides destrukcijas līmenis ievieš korekcijas spēles "stratēģijā", jo ilgāk par pāris sekundēm aiz vienas sienas nenosēdēsi, drīz vien tajā būs vairāk caurumu kā Šveices sierā.
Spēles teritorija. Spēles veidotāji ir vēlējušies radīt iespaidu, ka smilšu kaste, kurā spēlējamies ir lielāka un plašāka, kā pierasts, daļēji tas arī ir izdevies, vairumā gadījumu no punkta A uz punktu B var nokļūt vairākos veidos. Daudz retāk kā parasti redzēsim žogus, lielas sienas, klintis, kas fiziski norobežo teritoriju, lai mēs neaizmaldītos uz kaimiņu ciemu, tikai ir viens "bet", tikko sadomāsim pārāk novirzīties no maršrutā, tā uz ekrāna parādīsies brīdinošs uzraksts ar skaitītāju, kas ziņos, ka nav ko vazāties apkārt un 10 sekunžu laikā jāatgriežas spēles teritorijā. Ņemot vērā plašo teritoriju, sevišķi jāizceļ viens spēles līmenis, tad pārvietošanās jāveic ar dažādiem motorizētiem palīglīdzekļiem, bet atšķirībā no multiplayera, tas nenotiek vairāk kā citās spēlēs, mazliet ar mašīnu, mazliet ar tanku, mazliet ar helikopteri.
Tik tālu par labām vai vismaz interesantām lietām, diemžēl ir arī šādi tādi nesmukumi, bet kurš tad bez tiem ir izticis. Kā pirmo gribētu minēt AI, hmmm..., tupumu, tas jāsaka gan par saviem komrādiem, gan par visa veida pretiniekiem, turklāt, jo tuvāk spēles beigas, jo darbības paliek ar vien dīvainākas. Nu, kas var būt skaistāks par skatu, kad divi ienaidnieki stāv viens no otra 2 metru attālumā, bet nez kāpēc šauj vien uz otru, bet par mērķiem izvēlās pašu tālāko objektu. Tāpat acīs "griežas" cīņas biedru neievainojamība, noraujas trīs reizes no tuva attāluma ar shotgun, bet ne ko, ceļas kājās un bliež tālāk, tad jau varbūt labāk būtu, ka viņiem lodes nemaz netrāpa. Šis droši vien ir iemesls, kāpēc nav nemaz tik daudz FPSu, kur visas spēles gaitā galvenajam varonim seko vēl kāds aktīvs palīgs. Par cīņas biedriem jāmin gan arī vismaz viena pozitīva lieta, vairumā gadījumu viņi ienaidnieku virzienā raidīs pietiekoši daudz dzīvas uguns, laimēs varētu mierīgi no aizsega, vai apejot no flanga, "aplasīt" pretiniekus.
Kā nākamo brāķi gribētu minēt grafiku, nepārprotiet, spēle kopumā izskatās labi, pat var teikt skaisti, vienkārši dažos brīžos šis skaistums netiek līdzi, strauji apstājoties ļoti labi redzams kā pat tuvumā sāk zīmēties viena otra tekstūra. Tā teikt, grafikas detalizācija atsevišķos momentos nospēlē pašai spēlei par sliktu, bet galu galā, ko tad jūs esat nākuši darīt, kokiem lapas skaitīt vai glābt pasauli no kārtējā prātā sajukušā ģenerāļa?!
Tas laikam arī viss, ko gribētos pastāstīt par Single player, vien piebildīšu, ka kampaņas garums, laikam jāsaka vidējais šodienas standarts, nesteidzoties spēli pabeidzu trīs ar pusi vakaros, kas precīzāka laika izteiksmē būtu 8-9 stundas.
Kopumā, kā jau es teicu, nekas ģeniāls, bet noteikti ir tā vērts, lai nebūtu jāsūkstās par iztērēto laiku vienspēlētāja kampaņai. Vairākas reizes gan pieļauju neviens šo kampaņu nespēlēs, ja nu vienīgi dēļ achievementiem/trofejām, kas nebūs savākušies pirmajā reizē.
No sākuma jāpiemin DVD/BluRay kastītes saturs, kurā bez pierastajiem spēļu bukletiem atrodama lapiņa ar kodu, kas dod iespēju spēles papildu kartes lejuplādēt par velti. Tādā veidā EA veicina jaunu, nelietotu spēļu pirkšanu un mazliet iegriež tiem, kas par trīs jaunām un divām vecām kartēm prasa 15$ :P. Šobrīd jau ir pieejamas divas papildu karšu pakas, tādējādi palielinot karšu skaitu par 4. Tātad ar kodu par velti, bet bez koda nāksies šķirties no 1200 MS punktiem. PS3 lietotājiem jārēķinās, ka šīs kartes būs pieejamas tikai no viena PSN konta. Kāds tad ir šis izslavētais BF:BC2 daudzspēlētāju režīms? Neko daudz vairāk par satura aptuvenu uzskaitījumu nepiedāvāšu, jo ko tad tur izstāstīsi. Pašam jāņem un jāspēlē. Spēlētāju klases. Assault, Medic, Engineer un Recon, katrai klasei ne tikai atšķirīgi ieroči un aprīkojums, bet arī pienākumi, mediķim jārūpējas par komandas biedru veselību, inženieris būs atbildīgs par "autoparku", vienīgi kamēr nav sasniegts attiecīgs līmenis, to nemaz nevar izdarīt, tāpēc no sākuma mediķis/inženieris būsi tikai uz papīra. Par katra attiecīgā amata pienākuma veikšanu, piemēram, komandas biedra salāpīšanu, pienākas punkti, kuri tad palīdzēs augt, attīstīties un kāpt pa karjeras kāpnēm, papildu tam iegūstot pieeju labākiem ieročiem un citām vērtīgām mantām. Par ieročiem kā tādiem laikam nav ko piebilst, standarta džentlmeņa komplekts. Viena lieta gan jāizceļ, pirmo reizi spēlēju spēli, kurā ir tik viegli šaut ar snaipereni, viegli pat nav īstais vārds... ļoti, ļoti viegli. Kartes. Pirmais raksturojums, kas nāk prātā, neatkarīgi no spēles režīma - milzīgas. No vienas kartes malai līdz otrai būs tāds laiciņš ko skriet, protams, kāpēc skriet, ja vienmēr "pie rokas" ir kāds pārvietošanās līdzeklis. Dažādi skaļāk vai klusāk rūcoši agregāti bieži būs vienīgais veids kā droši nokļūt uz izvēlēto galamērķi, jo kā saka snaiperi: "Kas var būt labāks par šo?!", ar "šo" saprotot, pa klaju lauku skrienošu pretinieku. Pārvietošanās līdzekļi no laika gala bijuši BF sērijas lepnums. Skaitīt neskaitīju, bet Wikipēdija saka, ka tādu ir pavisam 15 gabali, pieļauju, Latvijas Republikas armija par šādiem aparātiem, piemēram, UH-60 Black Hawk, droši vien var tikai sapņot. Pārvietoties varam sākot ar kvadraciklu, beidzot ar jau minēto Black Hawk. Transports ievieš korekcijas arī spēles stratēģijā, tas ir ne tikai pārvietošanās vai ienaidnieka iznīcināšanas līdzeklis, bet bieži vien vienīgā drošā vieta kur vismaz uz laiciņu paslēpties, jo, kā jau zinām, betona sienas to nenodrošina, katrā ziņā tanka bruņas liekas stiprākas. Spēles režīmi ir četri Rush (jāuzspridzina, vai gluži otrādi jāaizsargā objekts), Conquest (jāieņem teritorija un jānosargā, vienkāršāk sakot Flags), Squad deathmatch (bez komentāriem), Squad rush (Rush mini versija). Stratēģija. Ja neskaita paša geimera pelēkās šūnas un komunikācijas spējas ar komandas biedriem un visu jau iepriekš minēto, tad nozīmīgu pienesumu dod, spawn sistēma. Respektīvi pēc "nomiršanas" var izvēlēties vietu, kur atdzimsi, izvēle ir atkarīga no pārējās komandas atrašanās vietas. Apskats sagatavots ar Panvision atbalstu!
Daudzspēlētāju režīms
