Medal of Honor

Paceļ rokas tie, kam pirmā pieredze ar pirmās personas šaudekļiem (FPS) uz konsolēm sākās ar Medal of honor! Domāju, ka lielākajai daļai, kuri ir pārdzīvojuši PS1 (PlayStation) laikus, tā arī bija. Pirmā tāda veida spēle uz konsolēm, ja mana atmiņa mani neviļ, kas mācēja atšķirt virtuālā cilvēka ķermeņa daļas, piemēram, labi trāpot, ar neaizmirstamu skaņu pa gaisu aizlidoja pretinieka ķivere (nav gluži ķermeņa daļa, bet gan jau domu sapratāt), iešaujot kājā, pretinieks sāka lēkāt uz veselās ekstremitātes, mēģinot paslēpties no neizbēgamā likteņa. Vēl viena lieta, kas, manuprāt, konsoļu pasaulē aizsākās tieši ar Medal of honor (turpmāk vienkārši MoH) - ienaidnieka daudz maz adekvāta reakcija uz jūsu darbībām, metot granātu "friči" pilnā balsī bļāva, meklēja aizsegu vai pat mēģināja to elles mašīnu atmest jums atpakaļ. Pat, ja MoH nebija šo visu lietu izgudrotājs un aizsācējs, tas noteikti bija pirmais, kas to visu nogādāja manā un gan jau vēl daudzu televizorā. Spēle bija tam laikam ļoti izskatīga, ar labu skaņu un visādi citādi labi izpildīta, tātad ar visiem nosacījumi, lai tā baudītu vēl ar grafiskām izvirtībām neizlutināto spēlētāju simpātijas. Un kā jau parasti tas notiek ar veiksmes stāstiem, arī MoH sērija piedzīvoja vairākus turpinājumus, bet tie tomēr ne tuvu nebija tik populāri, tāpēc arī tikai loģiski, ka katru nākamo pavadīja arvien mazāka ažiotāžā, līdz beigās, kas tur iznāca, kurš pēc kārtas MoH, kuru galu galā tas interesē. Nepateikšu precīzi, kad iznāca pirmspēdējā daļa un arī citēt Wikipēdju īsti nav vērts, bet vienu gan zinu - pēdējais MoH mūsu rokās nonāca 15.oktobrī. Ar lielām ambīcijām un, varbūt ne tieši pateiktu, bet, tomēr, vēlmi sacensties ar Call of duty sēriju. Un kā tad ir sanācis? MoH apskatot, gribi, negribi, jādala divās daļās, pirmkārt, tāpēc, ka tas ir loģiski, jo spēle sastāv no vienspēlētāja un daudzspēlētāju režīmiem, otrkārt, tāpēc, ka to ir izdarījuši paši EA, vienu daļu (single player) uzticot veidot Danger close, otru (multiplayer) Dice, treškārt, tāpēc, ka katrai sastāvdaļai ir savs dzinis, ceturtkārt.... Varbūt nav svarīgi, kas ceturtkārt un, kas piektkārt, svarīgākais, ko tad mēs kā patērētāji no tā visa saņemam. Saņemam tādu nelielu apjukumu, bet par visu pēc kārtas un sāksim ar single.

Vienspēlētāja kampaņa sastāv no 10 misijām, kuras ataino divas dienas Afganistānā no dažādu vienību kareivju skatu punkta. Spēle saņem cepumu par lokācijas maiņu, Afganistānas kalni, ielejas, ciemi un pilsētas ienes patīkamas pārmaiņas pierastajos, un nav ko noliegt – apnikušajos cīņas laukos. Danger close ir izdevies radīt ļoti autentisku vidi un vismaz man visu laiku nepārprotami bija skaidrs, kur atrodamies un, kāpēc, atšķirībā no citām šāda veida spēlēm, ko nācies spēlēt pēdējā laikā, kur, kopā ar neskaitāmu pretinieku iznīcināšanu, pamanāmies apceļot pasauli. Man liekas, ka vienīgais kontinents, kur tādā veidā nav pabūts, ir Austrālija. Protams, šādā veidā ir visas iespējas izpausties dizaineriem, veidojot daudz un dažādas, kardināli atšķirīgas lokācijas, jau pierastā standarta variantā, nodrošinot šaudīšanos gan džungļos, gan sniegā, kaut kur tuvu polārajam lokam. No vienas puses, spēle kļūst daudzveidīga, no otras parasti zūd noskaņa, šī netveramā, tomēr, tik ļoti svarīgā sajūta. Par ticamības momentu nemaz nerunāsim, bet tas jau nav galvenais lieta, ko meklējam videospēlēs J Ar noskaņu MoH viss ir vislabākajā kārtībā, to veido gan grafika, gan skaņa gan mūzika. Mūziku, lai arī tur nav daudz, ko stāstīt, gribētos īpaši izcelt, noteikti pēdējā laikā veiksmīgākā izvēle, kas spēlei dod tikai un vienīgi plusus. Tas pats jāsaka par spēles skaņu, šāvienu skaņa ir īsta bauda, nospiežot automātiskā ieroča mēlīti, pat negribas to laist vaļā, līdz aptverē beidzas patronas, lai arī ienaidnieks jau sen ir aizceļojis labākos virtuālos medību laukos. Un tad, kad beidzas, atliek pieiet pie kāda no cīņubiedriem un palūgt papildporciju, un vēl vienu, un vēl vienu. Citiem vārdiem sakot, ja vien nebūsi aizņēmies kāda miruša pretinieka šaujamo, tad par munīcijas taupīšanu var aizmirst, vienmēr tuvumā būs kāds, kurš būs ar mieru padalīties un jau atkal bez jebkādas piesardzības spiežam ieroča mēlīti, baudām šāvienu skaņu līdz aptvere tukša. Tātad ar šaujamieročiem gan vizuāli gan skāņas ziņā viss ir pilnīgā kārtībā, diemžēl to pašu nevar teikt par tādu neiztrūkstošu rīku kā rokas granāta, skaņai nav ne vainas, bet sprādziens pēc skata izskatās pēc jaungada "hlopuškas". Kā inovācija un ne tik bieža parādība žanrā jāmin cover sistēma, kura tiek izpildīta mazliet savādākā veidā, kā ierastā "pielipšana" pie aizsega, Medal of Honor versijā cover ir piešļūkšana objektam. Izpildījums tam ir sekojošs, pēc attiecīgās pogas nospiešanas mūsu vadītais varonis kustību turpina tādā kā šļūcienā (salīdzinājumam - apmēram līdzīgi kā beisbola spēlē, kad jāpaspēj "ieņemt" bāzi). Ir vēl viena lieta, kas jāmin par cover, bet par to vēlāk, pie daudzspēlētāju režīma. Diemžēl jāmin arī tas, ka visas darbības spēlē ir diezgan ierobežotas, kustības ierobežo šaurāks vai plašāks "tunelis" - nebūs nekādas iešanas tur, kur esat iedomājušies, priekšā būs siena vai kāds cits šķērslis, līdz ar to nav nekāds lielais brīnums, ka komplektā nāk arī ievērojams daudzums skriptētu epizožu.

Pārāk neiedziļinoties un neatklājot sīkās detāļas, tas arī būtu viss par vienspēlētāja kampaņu, varam ķerties pie multipleijera, kas ir jau pavisam cits stāsts. Kā jau minēju iepriekš, daudzspēlētāju režīmu izstrādāja cita komanda - DICE un tas turklāt veidots uz pavisam cita dziņa. Tātad jau pēc definīcijas būtu jābūt vairāk atšķirībām kā kopīgajam un ir arī. Kamēr neesmu aizmirsis pateikšu par to cover - daudzspēlētāju režīmā tā vienkārši nav, nav un viss, pēc single kampaņas pabeigšanas, pieķeroties tīkla priekiem šis bija manāmākais šoka moments. Vēl nedaudz un man neviens nevarētu iestāstīt, ka tā ir viena un tā pati spēle. Biju pat nedaudz satraucies, cik nu var satraukties par videospēli, kas tad beigās, šādi, var teikt, mākslīgi savienojot divas daļas, sanāks. Bet nav tik traki, nekur jau nav teikts, ka singe un multi būtu jābūt ļoti līdzīgiem, uz viena dziņa un izstrādatājs galu galā ir DICE, komanda, kas mums nesen piegādāja visādi izcilo Battlefield: Bad company 2, lai arī apjukumu tas noteikti izraisa. Daudzspēlētāju režīmu, protams, gribi, negribi nākas salīdzināt gan BF:BC2 gan COD sēriju, es teiktu, ka MOH "piezemējas" kaut kur pa vidu. Nē, ne kvalitātes ziņā, bet pēc tā īpašībām, nostājas starp trako šaušanu CODā un vairāk taktiskajām cīņā BF:BC2. Visādi, citādi pārsteigumu nav daudz, trīs klases, astoņas kartes, diezgan tradicionāli režīmi, ieroči un ieroču papildinājumi, kurus iegūstam krājot pieredzes punktus, te gan nākas vismaz vienu akmeni lādēt tā ģēnija virzienā, kas izdomāja ieroču attīstības sistēmu, sasniedzam savu ieroču maksimumu un pēc tam to pašu tādā pašā kaŗtībā atkārtojam ar pretinieku ieročiem. Pārējais turpinās tradicionāli, pat garlaicīgi, vieni spēki vienā kartes pusē, otri otrā, satiekamies pa vidu un pasakam, ko viens par otru domājam.

Vis

Paldies par atbalstu Pan Vison!

Konsoles.lv piezīmes